李冰冰少女打扮机场玩走秀 满面春风约会小男友
.jpg)
Buhāras emirāts bija valsts Centrālāzijā kas pastāvēja no 1785. līdz 1920. gadam. Pēc 1868. gada tas bija Krievijas Impērijas protektorāts. Emīra galvaspilsēta bija Buhāra, valsts da?as atradās mūsdienu Uzbekistānas, Tad?ikistānas, Turkmenistānas, Kazahstānas un Afganistānas teritorijā.
Vēsture
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]
Emirāta priek?tece bija Buhāras haniste, kas bija izveidojusies 16. gadsimta sakumā, pēc Timurīdu impērijas sabrukuma. Par varu re?ionā bija cīnīju?ies valdnieki no ?ingishana un Timura dinastijām, kā arī Sefevīdu Persija. 1709. gadā no hanistes at??ēlās Fergāna, kur izveidojās Kokandas haniste. Par Balhas pilsētu gandrīz 200 gadus cīnījās uzbeki, persie?i un afgā?i, līdz 19. gadsimta vidū tā nonāca afgā?u varā. Pēc persie?u iebrukuma 1740. gadā Buhāra atzina Amudarju par savu robe?u ar Persiju. 1753. gadā hanistes troni sagrāba uzbeku Mangītu dinastijas valdnieks un 1785. gadā pasludināja emirāta izveido?anu.
Buhāras emīra varu apdraudēja kip?aku dumpji, Samarkandas tirgo?i, kā arī kari ar Kokandas hanisti un Hivas hanisti. Emirāta centrs atradās auglīgajā Zaraf?anas ielejā starp Amudarjas un Sirdarjas upēm. Lielākās pilsētas bija Buhāra un Samarkanda. Emirātā dzīvoja uzbeki, tad?iki, turkmē?i, arābi, ebreji. Ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Valdo?ie uzbeki sekoja sunnītu islāmam, bet turkmē?i — ?iītismam. Pamira kalnos kop? 15. gadsimta dzīvoja ismailītu kopiena. Valsts pārvaldē izmantoja persie?u valodu. 1840., 1842., 1862. un 1865. gadā Buhāra veica karagājienus pret Kokandu. Savstarpējie kari izpostīja re?ionu un novājināja abas valstis. 1866. gadā Krievija Buhārai iesniedza ultimātu, pieprasot tai k?ūt par protektorātu. Pēc tam, kad emīrs to noraidīja, 3500 kareivju vienība Turkestānas ?enerālgubernatora Kaufmana vadībā 1868. gada maijā ie?ēma un anektēja Samarkandu. Jūnijā emīrs piekrita atzīt Krievijas protektorātu, saglabājot autonomu iek?politiku un ekonomiku. Buhāra ap?ēmās samaksāt Krievijai 500 000 rub?u kompensāciju un dot krievu tirgo?iem privili?ētas tiesības emirātā. Da?u emirāta ar Hud?andas, Istarav?anas, D?izakas un Katakurganas pilsētām iek?āva Turkestānas ?enerālguber?as sastāvā. 1873. gadā Krievija Buhārai uzspieda vēl vienu līgumu, ar kuru emīrs bija spiests piekrist krievu garnizona izvieto?anai un lielākai krievu ietekmei iek?politikā. Vienlaikus, Krievija neiejaucās Buhāras reli?iskajās lietās, un tā joprojām palika konservatīvā islāma centrs.
Nabadzīgie buhārie?i no krievu importētājiem produktiem iegādājās lētus audumus, dzelzs izstrādājumus, tēju, cukuru un kerosīnu. Eksportu gandrīz pilnībā veidoja kokvilna un karakula aitu vilna. Buhāras un Krievijas ekonomiskās attiecības regulēja vairāki līgumi, ta?u emirāts tos regulāri pārkāpa, uzliekot krievu tirgotājiem un precēm papildu nodok?us. Lai ierobe?otu Buhāras tirdzniecību ar Afganistānas, Indijas un Persijas precēm, 1881. gadā Krievija aizliedza ārzemju pre?u importu Turkestānas ?enerālguber?ā. Centrālāzijas (arī Transkaspijas) dzelzce?a izbūve līdz Samarkandai 1887. gadā palielināja Krievijas pre?u tirdzniecību re?ionā.[1]
Buhāras emīri atbalstīja sunnītu islāmu, ?iīti savu ticību piekopa slepenībā. Pēc tam, kad krievi aizliedza verdzību, ?iīti k?uva par krievu sabiedrotajiem un vairs neslēpās. Tas noveda pie asi?aina reli?iskā konflikta 1910. gadā, pēc kura ?iītu publiskās ceremonijas, galvenokārt ā?ūras svētkus, at?āva svinēt tikai iek?telpās.
Pēc Krievijas impērijas sabrukuma 1918. gada sākumā emīrs Sejīds Alimhans kopā ar basma?iem un Buhāras aktīvistiem apvienojās Turkestānas militārajā organizācijā, kas vairāk nekā divus gadus pretojās bo??evikiem, zaudējot Buhāru 1920. gada septembrī. Tika pasludināta Buhāras Tautas Padomju Republika, kas pastāvēja līdz 1924. gadam. Emīrs kopā ar 200 000 atbalstītājiem aizbēga uz Afganistānu, no kurienes vēl vairākus gadus atbalstīja basma?u nemierniekus.[2]
Buhāras iedzīvotāji un celtnes 1911. gadā
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]1911. gadā krievu fotogrāfs Sergejs Prokudins-Gorskis ?eizara Nikolaja II uzdevumā veica fotografē?anas ekspedīciju uz Krievijas Turkestānu un Buhāru.
-
Emīrs Sejīds Alim hans -
Iek?lietu ministrs Ku?begi -
Valsts ierēdnis pie emīra pils -
Emīra pils sargs -
Cietums
_%D0%91%D1%83%D1%85%D0%B0%D1%80%D1%81%D0%BA%D0%BE%D0%B3%D0%BE_%D1%85%D0%B0%D0%BD%D1%81%D1%82%D0%B2%D0%B0.jpg)
-
Cietok??a vārti -
Emīra pils -
Emīra pils -
Emīra pils -
Emīra ārpilsētas māja -
Kaljana minarets -
Medrese -
Medrese -
Iela -
Mozaīka
Buhāras ebreji
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]Jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras Buhāras apkārtnē sāka dzīvot ebreji. 19. gadsimtā Buhāras ebreju kopiena bija 8000-9000 cilvēkus liela, tie galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. 1866. gadā Buhāras ebrejiem pie??īra tiesības iegūt Krievijas pilsonību. Pēc Krievijas un Buhāras līgumu noslēg?anas 1868. un 1873. gadā daudzi ebreji sāka pārcelties uz krievu Turkestānas ?enerālguber?u, kur vi?u tiesības neierobe?oja. Situācija mainījās Aleksandra III valdī?anas laikā. 1889. gada 23. maijā Buhāras ebrejiem aizliedza iegādāties nekustamo īpa?umu Turkestānas ?enerālguber?ā. 1892. gada 10. janvārī Turkestānas ?enerālgubernators pie?ēma lēmumu, ka visiem Buhāras ebrejiem pirms iebrauk?anas ?enerālguber?ā ir jāsa?em Buhāras pase, kuras derīguma termi?? nevar būt ilgāks par vienu gadu. No 1893. gada arī ebreju ce?o?anai no Turkestānas uz pārējo Krievijas teritoriju bija jāsa?em īpa?a at?auja. 1904. Krievijas pilsonības pie??ir?anu Buhāras ebrejiem tik ?oti ierobe?oja, ka to iegūt varēja tikai iz?ēmuma gadījumos. 1910. gadā apmēram 300 Buhāras ebreju ?imenēm, kas bija apmetu?ās uz dzīvi Turkestānas ?enerālguber?ā, noteica ierobe?otu pilsētu skaitu, kurās tie drīkstēja dzīvot.[1]
Atsauces
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]ārējās saites
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par ?o tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Buhāras emirāts.